1990. gada 4. maijs atmiņā iespiedies kā emocionāli piesātināta diena, kad dzīves centrā bija televīzijā pārraidītā Augstākās Padomes sēde.lasīt tālāk...

Zeme ir viena no manām prioritātēm, saka zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Viņas vadībā ir izstrādāti nosacījumi, kas regulēs iespēju Latvijā iegādāties zemi, vietējos zemniekus noliekot uz vienas starta līnijas ar ārzemniekiem.lasīt tālāk...

Kāds ir šā modeļa ekonomiskais pamatojums – tāds laikā, kad “no augšas” tika uzspiesta novadu veidošana, bija galvenais pagastu vadītāju jautājums.lasīt tālāk...

Eksprezidents Valdis Zatlers atvairīja preses “ziņkāri” par sava nākamā dzīvokļa remontu, paužot, ka to komentēt būtu nepieklājīgi. Valsts kanceleja atvairās, ka visi ar remontu saistītie jautājumi ir VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) darīšana. Sak’, Zatlers tur tikai dzīvos, nezinot, pods no plastmasas vai zelta.lasīt tālāk...

Vēlēšanas tiešām tuvojas – šo faktu atgādina ziņa, ka Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) valde un lauksaimnieku organizāciju pārstāvji grib pieprasīt valdībai no ES nesaņemto finansējumu atrast nacionālajā budžetā.lasīt tālāk...

Esmu metalurgos vīlusies – tāda bija mana sajūta pēc AS “Liepājas metalurgs” (LM) arodbiedrības organizētās tikšanās ar koalīcijas ministriem.lasīt tālāk...

“Vilks paziņoja, ka Lapsas sūdzība par Zaķi tiks izskatīta.” Tam, kurš nezina šā teikuma izcelsmi, noteikti rodas asociācija ar pasaku par dzīvniekiem.lasīt tālāk...

“Viņš strādāja cilvēkiem,” par “Liepājas tūres” šoferi Normundu saka dunalcniece Mirdza. Viņa aprēķinājusi, ka šoferis, braucot pa maršrutu Liepāja – Dunalka – Aizpute, četru gadu laikā 20 reizes apbraucis apkārt zemeslodei. Novērtējot Normunda darbu, dunalcnieki viņam šā maršruta pēdējā reisā noorganizēja atvadu “piecminūti” un pateicību “graudā”.lasīt tālāk...

Dienas pirms Ziemassvētkiem dēvē par pārdomu laiku, un tuvojas arī gadu mija, kam piederas pagājušā izvērtējums un nākotnes plānu ieskicēšana.lasīt tālāk...

Vai mums runāt par Adventi – tā taču ir kristiešu tradīcija? Šāds jautājums aktualizējies šajā pirmssvētku laikā. Valsts ir šķirta no Baznīcas, tātad Adventei būtu vieta vien kristīgo konfesiju izdevumos un baznīcu liturģijā. Bet steidzam iegādāties vai paši gatavojam Adventes vainagus. Vai esam sev pajautājuši – kāpēc? Vai tāpēc, ka tā dara visi, ka tāda ir tradīcija? Būsim godīgi, par tās saknēm un, galvenais, būtību neaizdomājamies.

Uzvirmojusi arī diskusija par Latvijas valsts himnu, jo tajā, lūk, neticīgajiem neesot pieņemams vārds “Dievs”. Ja tā, tad būsim konsekventi līdz galam. Tādā gadījumā, valsts vadītāji, svētkos publiski nedemonstrējiet savu ierašanos baznīcā! Iestāžu vadītāji, neprasiet mācītājiem iesvētīt karogus un telpas! Un, protams, nepiekopiet kristiešu tradīcijas, to skaitā – nerotājiet Adventes vainagu!

Uz jautājumu, vai Advente ir arī nekristiešu laiks, es atbildu – jā. Kādu laiku darbojoties ar svētdienas skolas bērniem un vērojot viņu attieksmi pret tajā mācīto, es nonācu pie pārsteidzoša secinājuma. Proti, katram no mums ir ne tikai fiziskie instinkti, bet arī kāds iekšējs garīgais pamatinstinkts. Tas liek tiekties pēc kādas visu varošas rokas, ticēt labā uzvarai par ļauno.

Lai panāktu skolēna mācību sasniegumus, skolotājam jāieliek liela daļa sevis, bet garīgajā jomā pietiek ar nelielu impulsu, lai iesētā sēkliņa izaugtu par pārsteidzoši kuplu koku it kā pati no sevis.

Man ir “aizdomas”, ka šis instinkts snauž ikvienā, arī viskvēlākajā skeptiķī un noliedzējā. Tāpēc Advente varētu būt laiks, kad beigt melot pašiem sev par laimes sajūtu un dzīves piepildījumu bez garīgās dimensijas. Un ļauties dziļi sirds pažobelē nobāztajam pamatinstinktam.