Un tad seko gaušanās, ka eksaktās zinātnes nav tās, kuras potenciālajiem studentiem liktos iekārojamākās. Negribētos gan nosodīt slinkos jauniešus, kuri nevīžo mācīties matemātiku, fiziku, ķīmiju un citus gana sarežģītus priekšmetus. Drīzāk gan te var runāt par problēmām, kas skar izglītības sistēmu kopumā, un jaunieši to sāpīgi izjūt uz savas ādas. |

Diemžēl šķiet, ka izglītības nozares vadoņi valstiskā līmenī neatkarības gadu laikā salaiduši to arvien lielākā dēlī. Savulaik Latvijā atteicās no obligātās vidējās izglītības, par ko citās Eiropas valstīs brīnījās – jums ir tik labs sasniegums, bet nu gribat no tā atkāpties? Vienubrīd sekoja izvēles priekšmetu bums, matemātiku mācīties un kārtot eksāmenu šajā priekšmetā skolu beidzot nebija obligāti. Latvijā tika atļauts bezmaz kuram katram kaktu kantorim saukties par privātu augstskolu. Varētu skaitīt vēl un vēl, tāpēc nav jābrīnās, ka esam tur, kur esam. Daži vārgi asniņi parādās, kas liecina – varbūt kaut kas mainīsies uz labo pusi. Taču cīņa ar smagnējo aparātu, kur daudzi pieraduši pie vieglas un labas dzīves, nav vienkārša.

Turklāt arī jauniešiem būtu jāsniedz lielāks ieskats, kādas perspektīvas viņus gaida, darbojoties vienā vai otrā jomā. Jo bieži vien izvēles ierobežotību nosaka tas, ka trūkst informācijas, kur varēsi strādāt un cik pelnīsi, ieguvis attiecīgo izglītību. Atšķirīgu jomu profesionāļiem nevajadzētu kautrēties par savu darbu stāstīt pašiem, nevis gaidīt visu no izglītības iestādēm. Kamēr iespēju un informācijas trūks, jaunieši izvēlēsies universālo vidējo – augstākā izglītība būs, un tad jau redzēs...