"Otaņķu dzirnavnieka" piedāvājums tiek gan ceptuvēm, gan mājsaimniecībām

“Otaņķu dzirnavnieks” apzinās savu nišu pārējo graudu pārstrādātāju vidū un cenšas tos pārspēt ar nebijušu piedāvājumu. Uzņēmuma pašreizējais trumpis ir skrotētie rudzu milti nelielā iepakojumā.

Veikalos nopērkamie rudzu milti ir pārāk smalki, tie vairāk piemēroti saldskābās, nevis rupjmaizes cepšanai, pieredzē dalās liepājniece Sarmīte. Nu viņa iegādājusies rudzu miltu paku, ko rotā SIA “Otaņķu dzirnavnieks” zīmols, un vizuāli novērtē, ka šie droši vien būšot īstie ne tikai maizes, bet arī sklandraušu cepšanai.

SIA “Otaņķu dzirnavnieks” ir uzsākusi fasēt rudzu miltus divu kilogramu pakās, kas jau nopērkamas “Rimi” un “Maxima” veikalos, kā arī citās tirdzniecības vietās.

Šā gada oktobrī, piesaistot 180 tūkstošus latu ES fondu naudas, uzņēmumā izremontēta  noliktavas ēka, iegādāta jaudīgāka graudu maļamā iekārta un uzstādīti jauni autosvari.

Jaunās dzirnavas ir liels atspaids, vērtē SIA “Otaņķu dzirnavnieks” ražošanas daļas vadītājs Kaspars Tapiņš. Iepriekšējās bijušas mazjaudīgākas un savu laiku nokalpojušas, tās bieži vajadzējis remontēt. Jauno dzirnavu jauda – 15 tonnas diennaktī, taču tā varot mainīties atkarībā no graudu kvalitātes.

Graudus malēji iepērk gan no vietējiem zemniekiem, gan pierobežas lietuviešiem, kuri pārdodot lētāk. Šogad lielākā rudzu daļa iegādāta no vietējā kooperatīva “Laura”. Graudu atvešanai no tālākām vietām tiek izmantots “Otaņķu dzirnavnieka” autoparks.

Šāgada graudu kvalitāti K. Tapiņš raksturo kā pat pārāk augstu. Paaugstinātā krišanas skaitļa dēļ maize varot labi necepties, plaisāt.

Savukārt trīs stāvos izvietotās iekārtas miežu graudus pārstrādā putraimos un grūbās. Tuvākā apkārtnē citas to ražotnes neesot, taču valsts mērogā gan. Pēc šiem produktiem neesot tik liela pieprasījuma kā pēc miltiem. “Ir jāatgriežas pie miežu putrām, nevar visu laiku ēst smalkus makaronus,” spriež uzņēmuma mārketinga speciāliste Dina Skarpa. Cenas ziņā tas varot būt “krīzes ēdiens”.

Tuvākajā laikā uzņēmums plāno īstenot nākamo – 150 tūkstošus latu vērto – ES projektu. Tas paredz jaunu graudu tvertņu un miltu uzglabāšanas bunkuru izveidi. Plānots uz vietas uzstādīt laboratorijas iekārtu nepārtrauktai kvalitātes kontrolei, kas līdz šim veikta Liepājā. ES atbalsts esot aptuveni 40 procentu no projekta izmaksām.

Nelielai ražotnei iepretim lielajiem dzirnavniekiem esot gan savi plusi, gan mīnusi. Jaudīgākajiem uzņēmumiem ir mazākas ražošanas, bet lielākas mārketinga un administrācijas izmaksas. “Mums ir otrādi, un līdz ar to esam konkurētspējīgi,” norāda K. Tapiņš. Otaņķnieki pārsvarā sadarbojas ar ceptuvēm Kurzemē, lai nesadārdzinātos transporta izdevumi. Otra svarīga “Otaņķu dzirnavnieka” darbības joma ir birstošo kravu pārvadāšana. Ražas laikā noslogotas bijušas 11 pašu un 25 nomātās mašīnas. Abas darbības jomas viena otru papildinot – tā, kurai sokas labāk, palīdz tai, kurai tobrīd klājas bēdīgāk.

Lielajiem dzirnavniekiem jaudas ir tik lielas, ka tie netērē spēku un enerģiju, lai safasētu miltus mazos iepakojumos, spriež D. Skarpa. Arī “Otaņķu dzirnavniekam” lielus apjomus prasošajām ceptuvēm esot izdevīgāk piegādāt neietarotus miltus.

Nepārtraukti meklējot jaunu tirgu, otaņķnieki nonākuši līdz Igaunijai. AS “Tartu Veski” esot miltu monopolražotāja, un K. Tapiņš pieļauj, ka igauņu maizes cepēji nav pieraduši mētāties piegādātāja meklējumos. Taču miltu paraugus izmēģināšanai paņēmuši. Savukārt Latvijā cepēji skatoties, kurš piedāvā lētākos miltus, un līdz ar to sākoties malēju sacensība, cik zemu kurš var nolaist cenu. Katrām dzirnavām šajā ziņā esot sava robeža.

“Viss ir atkarīgs no mums pašiem – cik esam noskaņoti cīnīties un meklēt jaunus tirgus,” uzskata K. Tapiņš.

“Ceptuvju līmenī mūs zina, bet visi iedzīvotāji vēl nē,” uzskata D. Skarpa. Kā reklāma kalpo gan apdruka uz lielajiem firmas maisiem, gan nelielā papīra iepakojuma. K. Tapiņš spriež, ka apdruka izmaksā lētāk nekā citi reklāmas veidi. Turklāt lielajiem maisiem pēc miltu izlietošanas ir vēl “nākamā dzīve”, tajos var bērt, piemēram, kartupeļus.

“Sava zīmola uzlikšana ir arī nekaunēšanās par savu produkciju,” piebilst D. Skarpa. Viņa izzinājusi, ka daudzās mājsaimniecībās ir iegādātas maizes cepamās krāsniņas, kuras automātiski veic visu procesu – no mīklas samīcīšanas un raudzēšanas līdz gatavam klaipam. “Tā ir viena no mūsu mērķauditorijām,” norāda D. Skarpa. Cepot mājās, esot drošība par maizes kvalitāti bez piemaisījumiem un uzlabotājiem.
Uzņēmumā pavīdējusi arī ideja veidot savu ceptuvi. “Bet tad maizes tirgū parādītos jauns spēlētājs, un, lai iekarotu savu vietu, paietu ilgs laiks,” K. Tapiņš to pagaidām noraida.

Pievieno komentāru

Nīcas novadā