FOTO: Kalētnieci Zelmu Juzupu sveic 100. dzimšanas dienā 1

''Ja kusties, tad tu dzīvosi – man viss mūžs vienā kustībā pagājis,'' 16. aprīlī nosvinējusi 100. dzimšanas dienu, apgalvo kalētniece Zelma Juzupa. Vēl šoruden pati malku skaldījusi, nemitīgi lasa mazmeitas no bibliotēkas atnestās grāmatas un apsveicējiem par prieku uzdzied skanīgas dziesmas.

Vaicāta, cik liela ir viņas radu saime, jubilāre nedaudz saminstinās: ''Tad man jārēķina, jāsāk domāt.'' Dēls Māris, meita Rita, mazdēls un trīs mazmeitas, un nu jau arī deviņi mazmazbērni – kopīgiem spēkiem ar vedeklu Zitu un mazmeitu Ligitu, kas gādīgi apčubina omīti, tiek sarēķināts. Latvijā mītošie tuvinieki mīļi sveikuši zīmīgajā jubilejā, daži gan sūtījuši sveicienus no tālienes.

Oficiālu apsveikumu Zelma Juzupa vēstulē saņēma no Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, stāsta Priekules novada dome.

Z. Juzupa dzimusi Purmsātu pusē, ģimenē auguši četri bērni – divas māsas un divi brāļi. Zelma bijusi vecākā. ''Man grūti gājis bērnu dienās – esmu grūtumus cietusi. Jaunākie varēja ilgāk pie mammas padzīvot, viņiem bija vieglāk.'' Jau ap septiņu gadu vecumu meitenei vajadzējis sākt pašai iztiku pelnīt – gan saimnieku govis ganīt, gan kaimiņu bērnus pieskatīt.

''Divas ziemas esmu skolā gājusi. Rakstīt, lasīt iemācījos – tā rakstu un lasu vēl šodien ar savām divām ziemām,'' nosmej simtgadniece. Jaunība aizgājusi, darot lauku darbus Kalētu pusē. 19 gados apprecējusies ar kaimiņu puisi Arvīdu.

Kara gados jaunā ģimene devusies bēgļu gaitās. Līdzi paņēmuši vien gotiņu iztikšanai, nonākuši līdz Rāvai. Smagie apstākļi gan bijuši liktenīgi bērniem – viņi saslimuši ar plaušu karsoni. Viens guldīts svešos kapos, otru apglabājuši vietējos kapos drīz vien pēc atgriešanās.

Māju kur dzīvot, gan vairs nav bijis – vien krāsmatas. ''Kaimiņos ''Kudumos'' pagrabs nebija sagrauts. Viņi tur paši dzīvoja, un mūs arī pieņēma,'' atceras Zelma. Ar iztikšanu pēckara laikā bijis pavisam grūti. ''Pat atminēties nevar – kā mēs izdzīvojām? Tas bija briesmīgs laiks.''

Pēc tam nācis kolhoza periods, visiem bijis tajā jāstājas – gribi vai negribi. Zelma strādājusi lauku brigādē. Ģimene uzbūvējusi māju. Turpat ''Juzupos'' kopā ar dēla Māra ģimeni sirmgalve rosīgi vada dienas joprojām.

Vēlāk Zelma strādājusi vietējā skolā par apkopēju. ''Bija jau tai skolā, ko darīt,'' viņa atceras. ''Tie lielie logi! Nevarēja saprast, kā notīrīt. Lielie koridori nebija krāsoti. Baltas dēles – ar tām bija briesmas! Pirmāk kaisījām ar zāģu skaidām, pēc tam mazgāju un berzu. Pēc tam grīdas izkrāsoja – tad jau bija vieglāk.'' Tā smagā darbā mūžs vadīts.

''Pat iedomāties nevar, ka ir simts,'' jubilāre domīgi nosaka. ''Tik par visu atliek padomāt – kā tas bija toreiz, kā ir tagad. Man rādās – dzīve jādzīvo tāda, kā ir, kā tā izveidojusies. Gribas, lai visi dzīvotu saticībā, mierā, lai nebūtu kari, briesmas, lai cilvēki būtu laimīgi un priecīgi. Kad lasa avīzes, paliek bail, kā ar cilvēkiem pasaulē rīkojas. Domāju – lai Dievs nedod, ka mums uznāk tādas briesmas! Par to nemaz nepatīk domāt.''

Simtgadniece joprojām ar lielu interesi lasa grāmatas. ''Man patīk lasīt grāmatas, kur cilvēkiem iet labi, kur satiek labi. Ar interesi lasu tādas. Grāmatas, kur briesmas notiek, man nepatīk. Domāju – kālab cilvēki tā var naidoties? Lasu grāmatā, kur divi draugi sarunājas. Viens saka – kāda būtu pasaule, ja cilvēki nemaz nenaidotos! Otrs saka – bet tad jau būtu paradīze.''

Pievieno komentāru

Komentāri 1

veiksme

Nu nepateiksi ka simts..., vairāk par 80 nekādi nevar dot, ja vēl malku var skaldīt..., apsveicu, vēl 20 saulainus, gaišus gadus...veselību, lai Laimes māte vienmēr līdzās...

pirms 2 mēnešiem, 2017.04.21 20:23

Priekules novadā